Pedagoģiskais
darbs pie romu(čigānu) bērniem
ar novērotiem traucējumiem
Padomju gados izglītība, šķiet,
nebija obligāta, taču tā bija bez maksas. Mūsdienās, 21.gadsimtā, izglītība
pamatskolās un vidusskolā, valsts skolā,
arī ir bezmaksas, bet obligāta.
Skumji, ka īpaši mācīties kāri
romu bērniem(čigānbērniem) vēl nav
modē. Kaut arī, vēlmes un vajadzības ir tādas pašas kā vidusmēra Latvijas bērnu un jauniešu. Šis jautājums būtu uzdodams
bērnu vecākiem, kāpēc nelaiž savus bērnus skolā, kaut arī situācija valstī
skaidri parāda: bez pieredzes, bez izglītības, bez amata prasmēm, bez paša uzņēmības, vērtība strauji
krītas! Ja nu tomēr kāds čigānbēns apmeklē
skolu, tad neregulāri. Bieži kavē skolu, bēg no atsevišķiem mācību
priekšmetiem, vai arī nespēj apgūt bērna vecumam paredzēto mācība vielu kā
noteikusi IZM. Apskatāmā problēmā, kā zināms,
ir vairākas puses, taču raksta saturs paredzēts akcentēt un analizēt,
apskatīt, būtiskākās puses, kas vedinātu uz kādu loģisku problēmas
izskaidrošanu un to risinājuma iespējām. Ar traucējuma terminu tiek apzīmēta:
bērnu emociju, uzvedības, domāšanas, ķermeņa daļa vai kāda atsevišķa organisma
sistēma vispārīgā nozīmē, kas var saistīties ar kādu slimīgu izpausmi,
simptomātiku, vienmērīgu pastāvīgu sindromu organisma darbībā; gan arī, kāda
„aparāta” traucējumu(dzirdes, runas, redzes, kustību un balsta u.c.) un nervu
sistēmas u.c.cilvēkam svarīgā sistēmu disfunkcionālie gadījumi un tie
atspoguļojas pedagogam pedagoģiskā praksē.
Ar traucējumu attiecināma vienādības zīme ar aizturi, atpalicību,
kā noteikts īslaicīgs vai ilglaicīgs fizioloģisks, psiholoģisks, sociāls
stāvoklis.
Par čigānu bērniem trāpīgi paskaidro Ženija Bērziņa(2006): vērtību un attieksmju maiņa sabiedrībai pret čigāniem un čigāniem pret sabiedrību ir sarežģīts un ilglaicīgs process, kas noris ar grūtībām un pakāpeniski[..] Faktiskā situācija, kopējā ainā, ir dramatiska, to sasummējot Latvijas iestāžu, čigānu bērnu skaitu kopā, top skaidra bilde, ka nelielā etniskā minoritāte (0,4% no 2, 300 000) ir bēdīgā stāvoklī. Diskusiju un izpētes vērta ir kāda detalizēti nenoskaidrots traucējums un, nav skaidrs, kas ir atbildīgs un kurš pie tā vainojams, ka bērna biopsihosociālā attīstība un aktivitāte netieši norāda Libido(dzīvības) pašsaglabāšānās instinktīvu uzvedību vai Tanatos(nāves) paškaitējuma virzienu.
Piemēram, topošās mātes grūtniecības mēnešos, tabaku smēķēšana, narkotikas un marihuānas periodiska lietošana, pārlieku medikamentu lietošana, sociāliekonomiskās problēmas(nabadzība), ģimenes neveselīgā vide un savstarpējās attiecības, pret bērnu vērstā agresija un emocionāli tiranizējot, ignorējot tīri medicīniska rakstura dabas risināšanu kā mātei, tā tēvam, ko rekomendējis kāds ārsts, daļēji vai pilnībā deformē augli(vai atsevišķu orgānu vai organisma sistēmu), kad topošā māte atrodas kādā no grūtniecības mēnešiem. Nav retums, kad jaundzimušais piedzimst nedzīvs vai nodzīvo tikai īsu laika sprīdi. Skaidrs ir tas, ka bojājumu gadījumos bērni nonāk speciālā aprūpē un viņu turpmākā dzīve vistuvāk saistās ar medicīnu, sociālo aprūpi, pedagoģiju un psiholoģiju. Dati (Labklājības ministrijas) par 2005. gadu 1.janvāri min 69 bērnu iestādes. To kopējais bērnu skaits pāri 3 tūkst. No tiem lielāko skaitu ieņem bērni ar garīgo atpalicību(842), bet otro vietu ieņem bērni ar mācīšanās traucējumiem(aizturi)(577). Skaitu vēl varētu papildināt ar bērniem, kuriem ir nervu sistēmas traucējumi, funkcionālie traucējumi, uzvedības traucējumi utml. Tie ir tikai daži cipari, bet ir liels skaits internātskolās un „mājas bērni”, kuri netiek pienācīgi audzināti un aprūpēti, kuri atrodas pašplūsmā, vecākiem škiet, ka viņi nu ir lieli un paši zinot ko darot. Šāds vecāku uzskats, skaidri veicina un neatbilstoši novērtē situāciju, nekritiski izturas pret situāciju, tādējādi aktivizējot dažādas sociālas, psiholoģiskas un seksuāla rakstura novirzes( pātus- socio-, psiho-, sekso-). Nav tālu jāmeklē, kad domu augsni atšķirīgi interpretē dažādi pieaugušie par savām atvasēm, kas rosina uzvedību rīkoties, tomēr vairumā, sekas ir meklējamas dziļā bērnībā, ka 10.gadīgs esot jau patstāvīgs, kurš zinot ko dara; 15.gadīgs esot jau „pieaudzis” un, paši vecāki pat rada apstākļus un situācijas, kas „bērnam palīdz pārvarēt grūtības”. Piemēram, 14.gadīgai jaunietei ļauj tikties ar 20.gadīgu puisi, kurš ir pilngadīgs un vecāki cer, ka ”meita nodota labās rokās”. Vai, 10.gadīga meita tiek audzināta tā, lai palīdzētu vecākiem „audzināt mazākos brāļus un māsas”, bet pati, gan fiziski, gan emocionāli ir stipri nogurusi un spiesta kavēt skolu un zūd interese, produktivitāte mācību procesā, bieži rodas nevajadzīgi pārtraukumi mācībugada laikā, kas pie laba rezultāta nenoved. Ikdienā situācija ir vērtējama pilnīgi absurda un mokoša, kas vienā gadījumā ir vainojama skola, kura nav uzstājīga un “juridiski stingra”, otrā gadījumā, bērna vecāki, kuri nav novilkuši robežas un nejūt atšķirības, starp mājas dzīvi un skolas dzīvi, un atrodoties vieglā transa apziņā vadās “kultūras īpatnību spaida uzvedībā”. Jādomā, ka sociālā izziņa pamatojas uz acīm redzēto.Ja bērns pats spēj pārvietoties un nav barojams ar karotīti, kā zīdainis, tad vecākiem šķiet, ka bērns ir pieaudzis. Bērnu novērot un reaģēt, izsekot individuālā dinamiskā attīstībā ir liels caurums, kas izstrūkst vecāku aizbildniecībā pār saviem bērniem.Vecākiem būtiski skaidri apjaust, ka nav svarīgi, kāda ir tautība, galvenais ir izglītība(zināšanas, profesija, prasme, dziļums un plašums, interese un darbība). Izglītība palīdz atrast kopsakarības un spēju savu bērnu redzēt ik gadu no jauna.
Kādas garantējamas
dzīves prognozes 15.gadīgam dēlam, kurš vienīgais no kuplās
ģimenes, kā „jaunākais” un kopš mazotnes
ir „cienīts un aprūpēts kā princis”,
bieži kavējis skolu, nestrādā, bezrūpīgi izklaidējas? Kad, reiz situācija negaidīti ievirzījās citādi un
viegli padevās draugu baram, vecāki sāka
saprast, „kā mūsu dēliņš ir sapinies ar šādu situāciju”. Tomēr
pamatā ir runa par bērniem, kuri atrodas
pedagoga uzraudzībā vai tikai dažas stundas dienā vai ilgāk. Visi
minētie jautājumi ir skatāmi caur psiholoģiskās antropoloģijas prizmu-kultūras antropoloģija, kas pētī indivīda dzīves „iekšpusi”, izsekojot
viņa socializēšanās īpatnības. Kultūra-
tā cilvēciskās darbības, uzvedības un saskarsmes superbioloģisko programmu
sistēma, kas nodrošina sociālās dzīves pastāvēšanu un pilnveidošanu.
Etnopsiholoģija- tā ir zinātne, kas pēta indivīda vai grupas psiholoģiskās īpatnības, saistībā
ar etnisko un kultūras piederību, kura izpaužas apzinātā un neapzinātā līmenī. Centrālais faktors
pieder pedagoģijai, tā ir audzināšanas zinātne, tā pētī
sabiedrības uzkrātās pieredzes nodošanu nākamajai paaudzei un šās paaudzes
sagatavošanu tālākai apgūtās pieredzes attīstīšanai. Pedagoģija korekti visus(daudzus) faktorus un aspektus
integrē un individuāli piešķir būtisku
dzīvei svarīgu nozīmi. Izprotot veselumā
veselības jēdzienu, pedagoģiski atbilstoši savlaicīgi varam koriģēt.
Veselība tiek uztverta kā universāls fenomens. Tas parasti ir medicīnas
standarts. Normalitāte tiek saprasta kā vidējais rādītājs jeb statistiskais modelis. Piemēram, Meyer(1948) uzskatīja, ka slimības, īpaši psihiskās, ir visa organisma,
nevis atsevišķu audu, reakcija uz vidi. Sociologs Parsons (1981) mēģināja apgalvot, ka veselība un slimība var tikt
uztvertas kā universālas kategorijas, kas der visiem cilvēkiem visās
sabiedrībās. Svarīgi ir saprast:
kas šobrīd notiek ar romu(čigānu)bērniem palīginternātskolā, krīžu centros,
speciālos bērnudārzos? Kā klājas skolas vecuma romu bērniem? Kādas raksturīgākās iezīmes norāda par jaunu
tendenci? Nav viegli sacīt, bet fakts ir fakts, ka vairākos bērnu centros,
pansionātos, psihoneiroloģiskās slimnīcās vai speciālos bērnu dārzos un
speciālās skolās ir tieši čigānu bērnu un jauniešu. Arī, vairākos pētījumos,
kad nācies ciemoties pie savējiem, esmu
samērā
saujiņu skaitu pamanījis
tieši bērnus/jauniešus, kuriem ir kāda konkrēta diagnoze. Diagnozes termins tiek apzīmēts plašākā skatījumā: kā sociāla
diagnoze(sociāliem darbiniekiem), psiholoģiskā diagnoze(psihologiem),
fiziskās veselības diagnoze. Ārsta-psihiatra diagnoze( psihiski
slims vai vesels). Pedagoģiskā darbā ir sava diagnoze(spējīgs vai
nespējīgs mācīties un apgūt izglītības programmu).Visos gadījumos, runa ir par
gara(dvēseles) un ķermeņa spēju kvalitāti. Tā ir gan organisma un orgāna un to funkcionālie
traucējumi, gan psihiskas dabas, kas ir psihiatra kompetence, gan pedagoģiski
ielaistie bērni(tai skaitā “ielas bērni”, “klaiņojošie bērni”,
“problēmas bērni”), kuri nākuši no „grūtām ģimenēm” un pedagoģija
sadarbojas ar sociālo rehabilitētāju
vai speciālo pedagogu vai ar sociālo pedagogu vai sociālo darbinieku. Katrā
skolā vai iestādē ir kāds sociālo jautājumu speciālists.
Piemēram, logopēds ir logopēdijas speciālists, kurš koriģē runas un valodas traucējumus kā bērniem, tā pieaugušajiem. Ar bērniem speciālās iestādēs nodarbojas bērnu psihologi, bērnu psihiatri un bērnu un pusaudžu neirologi. Nav retums, ka minēto kategorijas un rakstura bērniem sastopas Valsts vai Pašvaldības policija, bērnu inspektori. Īpaši pilsētās. Šo bērnu domāšana un uzvere, emocijas dzīvē ir citādākas.Viņu uzvedība, kas novedusi pie bīstamām sekām bieži vien ir grūti paskaidrojama.Diemžēl, ne ģimenē, ne skolā, ne sabiedrībā par šīm tēmām nerunā, vai aizmirstas. Tomēr raksta dziļākais saturs ir panākt priekšstatu par speciālās izglītības programmas medicīniski-pedagoģiskā lēmuma, tai skaitā, romu(čigānu) bērniem (MK/2001/20/11/ Nr.490), par šo bērnu/jauniešu turpmākās dzīves pārdomātāku, dziļāku analīzi, iekļaujot plašāku aspektu iepazīšanos, pirms izdara secinājumus un pieņem galējo lēmumu. Pēc 5 vai 10 vai 15 gadiem šis bērns sabiedrībai nebūs vajadzīgs.Ir gadījumi, kad paši vecāki laikam ejot atsakās no sākotnējām domām. Nav runa par tiem, kuriem ir dziļa endogēna vai medicīniski aprūpējami romu(čigānu)bērnu, bet skaits, ar sociālu, psihisku, pedagoģiskiem traucējumiem. Dziļāka izpratne ir jāveido un jāuzsāk kopš romu (čigānu) bērnu ierašanās pirmās dienas centrā, skolā. Veidojot savu datu bāzi, balstoties uz čigānu nacionālo īpatnību raksturojumu. Dati noteikti palīdzēs saprast un atšifrēt izturēšanos, motīvus, cēloņus, prognozēt uzvedību. Raksta, vecumposmu speciālās psiholoģijas ietvarā, pētī cilvēka dzīves laikā ar viņu noritošo psihisko pārmaiņu ciklu. Speciālās izglītības pedagogs ir ieguvis attiecīgo profesionālo kvalifikāciju pedagoģiskajam darbā ar personām, kam ir garīgās attīstības traucējumi. Speciālo pedagogu uzdevumos ietilpst izglītības satura piemērošana katra skolēna attīstības līmenim. Latvijā mēģina īstenot sociālo un psiholoģisko adaptāciju un integrēšanos sociālā vidē, tādā veidā, cerot, ka čigānu bērnu motivācija pēc izglītības un kvalitatīvas dzīves veids izmainīsies un nākotnē nodrošinās labāku etniskās kultūras augsni un labāku sabiedrības attieksmi pret čigāniem. Psihiskās parādības ir tikai dzīva organisma īpašības. Mainoties apstākļiem, kas ietekmē organisma dzīvības procesu gaitu(pārtika, slimības), izmaiņas notiek arī psihiskajās norisēs. Psihiskās parādības atkarīgas no iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbības. Tā kā psihiskā darbība saistīta ar vielu maiņu, asinsrites un sekrēcijas orgānu darbību, un jebkura orgāna darbība atkarīga no nervu sistēmas, kuru savukārt ietekmē cilvēka psihiskās dzīves norises. Jau zināmais, ka bērna un mātes savstarpējās attiecības ir centrālais faktors, pamats tam, lai bērnam attīstītos "es" izjūta, uz kuras tiks būvēta viņa tālākā attieksme pret apkārtējiem cilvēkiem. Ja mātes afektīvais noskaņojums uz bērnu, viņu neverbālais dialogs, mātes spēja atbildēt un atpazīt bērna emocionālos stāvokļus bijuši traucēti, tas nopietni ietekmē bērna uzvedību un pašizjūtu, un turpmāk var izraisīt afektīvus traucējumus. Psiholoģes A.Vecgrāves(1996) ”kā veidojas atstumto kategorija” orientē izprast bērna kautrību un nedrošību, kas var sakņoties iedzimtībā, ģimenes gaisotnē, kā arī neveiksmīgā kontaktēšanās mēģinājumā dārziņā vai skolā.
Embrija periodā ar mātes organisma starpniecību izveidojas vairākas īpašības, kas izpaužas bērna turpmākajā dzīvē. Kultūras un vides faktors mūsdienās ir pārņēmis milzīgu ietekmi uz bērniem un pusaudžiem. To nozīme bieži ir tik niansēti emocionāli tonēta, domājams, jebkuras tautības bērnos, ka psihiskās un uzvedības izpausmes pedagoģiski ir grūti koriģējamas kā „normāliem”, tā bērniem ar īpašām vajadzībām. Sensorās sistēmas(informācijas uztveres kanāls)- redzes bojājuma dēļ, cilvēka darbības sociālā nozīmē un psiholoģiskā sfēras nesamērīgums ir traucēta, jo cilvēkabērns nesaņem pilnvērtīgu(nepilnīgu)informāciju, kuras rezultātā ne-notiek tik produktīvi kā parastajos gadījumos- kvalitatīvās dzīves- integrēšanās vienā personībā, kas izpaužas kā informācijas uztveršana, apstrādes un reproducēšanas norisēs. Demento bērnu psiholoģiskais raksturojums- galvas smadzeņu traumas, infekciju vai intoksikāciju rezultātā ieguvuši tādus izziņas traucējumus, kas liedz viņiem iespēju apgūt masu skolas programmu. Ģimenes nabadzība un zemie sociālie apstākļi nespēj nodrošināt arī minimumu, lai bērns/jaunietis mācītos skolā uzdotos mājas darbus. Bērnam nav savas vietas, sava stūrīša savām mantām. Bērnam nepilnveidojas saikne „pašam ar sevi”. Pie vispārējiem mehānismiem, kas ļauj izprast dažāda līmeņa kļūdas un tanī pat laikā sniedz rekomendējošu raksturu, kā tās risināt, varētu iezīmēt kā būtiskākos ārējo un iekšējo aizture. Pie ārējās aiztures formas, kā uzskata minēto pamatprocesu mijiedarbības atklājēji N.Vvedenskis, I.Sečenovs un I.Pavlovs, pieder: ārējā indukcijas aizture- vienlaicīgi notiek vairākas situācijas (bērns skatās TV un pēkšņi ierodas kāds no vecākiem un sarunājas ar viņu), pārmērīga aizture- uz visa fona, kāds atsevišķs kairinātājs pāriet aizturē( ilgi mācītais dzejolītis, publiski pēkšņi „aizmirstas”); pie iekšējās aiztures pieder formas kā dziestošā aizture- tad, kad nosacījuma kairinātāja darbība vairs netiek pastiprināta ar beznosacījuma kairinātāju(māte vairs neuzrauga bērnu vai pirms ēdienreizes bērns ir nomazgājis rokas, šis paradums ar laiku izzūd), nosebotā aizture- bērnā izveidojas tad, kad starp nosacījuma un beznosacījuma kairinātājiem izveidojas lielāks laika sprīdis(bērns pieradis, ka mamma 14.00 nāk pakaļ uz skolu, pēc stundām, dažas reizes nokavējas un ierodas 15.00 vai 16.00), nosacījuma aizture- izpaužas gadījumos, kad kairinātājs izveidojies pirms iestrādātās nosacījuma refleksa(bērns reaģē ne viss pēc paredzētā ieraduma, bet pirms(savlaicīgi)). Sociālā korekcija - izglītības programma, kas metodiski un organizatoriski pielāgota personām obligātās izglītības vecumā ar sociālās uzvedības novirzēm. Latvijā šīs programmas īsteno tikai sociālās korekcijas izglītības iestādēs. Hipotētiski pieņemot, ka sociālās korekcijas izglītības programma tiek izstrādāta un abprobēta katrai iestādei pēc saviem specifiskiem mērķiem un uzdevumiem(palīgpamatskolai savi; speciālam bērnu dārzam savi; sociālās krīzes centram savi). Skolēnam par lielu problēmu var kļūt negatīva-naidīga-vienaldzīga , noraidoša, skeptiska vai ironiska –skolotāja attieksme, nesavaldīga uzvedība.
Iespējams, skolotājam ir kaut kādi personības traucējumi un viņš cenšas
tikt galā ar skolēniem „no spēka pozīcijām”. Ne mazāk svarīgi savstarpēji atsvaidzināt psiholoģiskās attiecības
skolotājam(-iem) ar skolēnu(-iem), kas efektīvāk nodrošinās mācība procesu
un priekšmeta apguvi. Negatīvās
attiecības skolēnam ar pedagogu var
radīt un attīstīt spriedzi(stresu, nemieru), kas ierosina rasties emociju
lavīnai, slimību saasinājumam vai īpaši izpaužas kāda individuāla iezīme vai
īpatnība(rakstura, izturēšanās, nacionāla, rīcība). Manuprāt, bērnu
psihoemocionālās sajūtas ļoti precīzi
apraksta Kristiāna Lapiņa(2006), „bērnam
gan garīgi, gan fiziski smags pārbaudījums ir atrašanās bērnu iestādē- silītē,
bērnudārzā, internātā, bērnunamā, slimnīcā u.c. Tur bērns atrodas pastāvīgi un
ar viņu audzināšanu nodarbojas daudzi cilvēki, un, ja aprūpētāji nemitīgi
mainās, bērns nevar nodibināt stabilu un noturīgu emocionālu kontaktu ne ar
vienu. Viņam nav iespējams pierast pie
kāda, pieķerties, justies pasargātam, un šāda situācija izraisa pastāvīgu
trauksmi un bailes”. Psiholoģe Liepiņa nodala kategorijas garīgās atpalicība no
traucējumiem, kas saistās ar izturēšanās traucējumiem. Pie čigānu
bērniem ir vērojama izturēšanās traucējumi un tiešām, neiedziļinoties dziļāk,
tā vien liekas, ka ārēji bērnus/jauniešus
novērojot atgādina garīgās atpalicības(vieglas vai vidējas pakāpes)
izturēšanos. Raksta autors ir bijis
vairākās Latvijas bērnu centros un redzējis
dažādus bērnu traucējumu un atpalicību izturēšanās formas.
S.Liepiņa norāda, ka praksē bieži vien rada šaubas pedagoģiski ielaistie bērni
un nedisciplinētie bērni, kuru noviržu cēloni ir nelabvēlīgie sociālie
apstākļi. Autore šādus bērnus nosauc arī
par „bērni ar uzvedības traucējumiem”. Tomēr, psiholoģe raksturo, ka
pedagoģiski ielaistie bērni tīri labi orientējas ierastās situācijās, ir
aktīvi, patstāvīgi un mērķtiecīgi personisko vajadzību un interešu
apmierināšanā. Bet vairums no viņiem nav intereses par mācībām, maz attīstītas
intelektuālās spējas, šaurs zināšanu loks, trūcīgs vārdu krājums. Viņi nav
sagatavoti mācību darba skolā, nespēj apgūt mācību vielu, traucē disciplīnu
klasē. Vispārējās izglītības iestāžu skolotāji cenšas šos bērnus ievietot
speciālās klasēs vai skolās. Psiholoģe arī secina, ka pedagoģiski ielaisto
bērnu raksturojums neatbilst garīgas attīstības traucējumu kritērijiem: viņiem nav intelektuālās darbības traucējumu
organiska rakstura cēloņu, pie tam garīgās attīstības traucējumi viņiem ir
novēršami. Bērni ar izturēšanās traucējumiem, pēc Liepiņas(2003) ir iedalāmi – psihopātijās(rakstura
disharmonija), patoloģiskā personība(CNS bojājums, kā neatgriezeniskas
pārmaiņas); autisms- psihozes tieksme un stāvokļi. Autore izdala bērnu
patoloģiskās personības veidošanās variantus- afektīvi uzbudinātais, histēriskais
un kavētais variants. Kā jūtas romu(čigānu) bērns/jaunietis
bārenis, kurš bieži netiek
pieņemts ne no bērnu puses, jo bērni ir tieši un savstarpēji neiecietīgi, un ja
nu šis bērns ir vājredzīgs, vai nedzirdīgs, piedevām, viņa vājā bioloģiskā sistēma traucē pārvietoties,
vājā pašu vecāku aprūpe, problēma noslēdzot
ar garīgo atpalicību un psihiski nelīdzsvarotība, identitāšu apjukumā, kā dzīvot šiem bērniem?
Vai šie bērni spēj iedomāties sevi pēc 20 gadiem? Kam viņi ir vajadzīgi? Kuri pieņems „tādus” savā redzeslokā? Rosinot viņos patstāvību, emocionāli iedvesmojot un uzturot patstāvības un pašaprūpēšanas ideju kopš ierašanās brīža. Ja ne vienam, tad vajadzība sabiedriski būt pašam. Lai gan sabiedrība ir ieinteresēta tādus cilvēkus izolēt tālāk no acīm, tomēr savlaicīgie uzstādījumi nodrošinās pašsaglabāšanās apziņu. Negatīvu uzskatu kultivē un uztur masu mediji, sabiedrības vairākums, atsevišķi pētījumi, par sliktu čigāniem vai neiecietības gaisotne. Jau aizsāktā analīze par sociālas jomas atpalicību, kas vairāk ir novērots lauku apvidos, atsevišķās vietās, dziļā atpalicībā (garīgā tumsonībā) saistās ar nelabvēlīgiem ģimenes apstākļiem, audzināšanas grūtībām. Ģimenes labklājība nav atkarība tikai no vecākiem, bet arī no sociālā atbalsta, apkārtējiem cilvēkiem. Ģimenes sociālā izolācija var kļūt par nelabvēlīgu faktoru, jo tā ierobežo bērna kontaktus. Sociālās izolācijas iemesls var būt kāda ģimenes locekļa psihiska saslimšana, vecāku personības īpatnības vai iesīkstējuši priekšstati, kas krasi atšķiras no vispārpieņemtajiem. Pedagoģiskā korekcija - izglītības programma, kas metodiski un organizatoriski pielāgota personām obligātās izglītības vecumā, kurām nepieciešams papildināt zināšanas pamatizglītības programmas ietvaros. Pamatizglītības pedagoģiskās korekcijas izglītības programma var tikt īstenota no 1. līdz 9. klasei. Pedagoģiskās korekcijas programmas apguves ilgumu katram izglītojamam nosaka individuāli, ievērojot viņa attīstības dinamiku.
Visi
kontakti ar speciālās programmas bērna/jauniešu vecākiem jāveido tā, lai palīdzētu viņiem saglabātu
savu svarīgo vecāku lomu. Vecāku
pretestība bieži vien ir pilnīgi pretrunīga, impulsīva, neapdomīga.
Bieži vien, viņi iedomājas, ka „vislabāk zina savus bērnus”.
Garīgi atpalikušais varbūt vārdos nevar izteikt, ko viņš jūt un
vēlas. Bieži viņš pats to skaidri nezina. Saspringums izpaužas ķermeņa pozās un rīcībā. Mums visiem
speciālistiem, kuriem darīšana ar rakstā minētās sfēras bērniem/jauniešiem ir jāmēģina saprast, ko garīgi atpalikušais
grib teikt(Baka, Grunevalds, 1998) Daži sejas muskuļi, kuri veido sejas
izteiksmi: savelk kopā uzacis( corrugator
supercilii), padara acis šaurākas (orbicularis
oculi), veido krunkas virs deguna( procerus)
u.c. Lai apzīmētu bērnus ar dažādā attīstības novirzēm, tika lietoti
tādi apzīmējumi kā : defektīvie bērni, anomālie bērni, dzīves
pabērni, rūpju bērni. Patlaban pieņemts termins- bērni ar garīgās
attīstības traucējumiem. Angliskā variantā tas varētu būt: mental subnormality, mental
retardation, mental deficiency, feeblemindedness, amentia u.c. Latvijā par garīgi atpalikušu uzskata bērnu, kam
psihiskās darbības ainā centrālo raksturojumu ieņem stabili, izteikti un
neatgriezeniski intelektuālās darbības traucējumi, kas radušies organisku
galvas smadzeņu darbības traucējumu rezultātā. Jēdziens garīgā atpalicība
ietver sevī daudz pataloģiju veidu, kas galvenokārt izpaužas izziņas sfēras
nepietiekamā attīstībā. Kā sociālās
atstumtības aspektu sociologi minējuši to, ka konkrētas grupas, teiksim,
reliģiskas, etniskas vai seksuālas minoritātes, var tikt atzītas par
nevēlamām, un tādēļ var tikt ierobežotas to iespējas piedalīties sabiedrisko
procesu veidošanā. Atstumto nebūtu, ja nebūtu atstumšanas – konkrētu
sociālu, ekonomisku, juridisku vai politisku attiecību, kuru iznākumā tā vai
cita sabiedrības grupa zaudē kādas sev būtiskas dzīves iespējas vai resursus.
Sociologs Ērvings Gofmans pētīja, kā ikdienas sociālajā mijiedarbībā
var tikt iedragāta konkrētu indivīdu sociālā identitāte. Cenzdamies sevi
pasargāt, cilvēks ar iedragātu sociālo identitāti nereti arvien vairāk
norobežojas no apkārtējiem, ieraujas sevī. Nesaņēmis pozitīvu atgriezenisko
saikni ikdienas sociālajā mijiedarbībā, tāds cilvēks var kļūt aizdomīgs,
nomākts, apjucis, izjust trauksmi,nereti arī naidu pret citiem. Tātad, secina
Gofmans, situācijās, kurās sastopas t.s. normālie un stigmatizētie, abām pusēm
ir pamats izjust trauksmi un nedrošību. Tas rada tādu kā apburto loku: sociāli
atstumtajiem pietrūkst līdzcilvēku atbalsta, bet, ja tāds tomēr kļūst pieejams,
viņi bieži vien nav gatavi to pieņemt, jo nejūtas pārliecināti par sevi.
Latvijā iesakņojušies uzskati, kas liek vienlīdzības zīmi starp intelektuālās
attīstības traucējumiem un nespēju strādāt algotu darbu. Rietumu valstīs
pēdējos gadu desmitos tomēr vairāk uzsver nevis salīdzinājumu ar to vai citu
inteliģences vecumu vai normu, bet gan cilvēka dažādus funkcionēšanas aspektus,
proti, sociālo, emocionālo, intelektuālo. Teiksim, Lielbritānijā jau iesakņojies
apzīmējums „cilvēki ar apgrūtinātu izzinošo darbību” (people with
learning difficulties – šis jēdziens iekļauj arī salīdzinoši vieglus un visai izplatītus
traucējumus, kā, piemēram, disleksiju, kuri neliedz cilvēkam izkopt sociālas prasmes un iemaņas).
Angļu learning difficulties latviski, šķiet, var tulkot arī kā „intelektuālās darbības traucējumi”.
Aizskarot sacīto, tomēr jāsecina, ka Latvijas likumdošana, politika un prakse vēl
arvien dod pārāk maz iespēju cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem
(kam mācīšanās spējas ir ievērojami zemākas nekā vidusmēram) piekļūt izglītībai
un nodarbinātībai. Novērojumi, ļauj secināt, ka praktiski gandrīz visiem
cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem nav darba piemērotu
nodarbinātības programmu trūkuma dēļ. Tāpēc viņiem nav iespējas dzīvot
patstāvīgu dzīvi un viņi ir spiesti paļauties tikai uz valsts pabalstiem. Latvijas psihiatrijas pacientu iespējas strādāt ir
stipri ierobežotas, un tas saistīts ar
darba devēju motivācijas sistēmas trūkumu, pacientu saslimšanas noteiktas uzvedības un domāšanas
izmaiņām. Bērni - pieaugušo spogulis Latvijā psihiatru redzeslokā bērni lielākoties
parādās tikai tad, kad sāk apmeklēt bērnudārzu vai skolu. Vecāki vienkārši
neved viņus pie psihiatra.
Bērna vecāki
ir vāji socializēti, ar zemu izglītības līmeni, vēl jo īpaši čigānbērnu vecāki.
Skolotāju negatīva attieksme pret bērnu un bērna „stigmatizēšana” – bērnam tiek
uzlikts „noziedznieka”, „huligāna”, „neveiksminieka”, „problēmbērna” zīmogs. Ir
jāsecina ka vispopulārākais dzīves stils
čigānu ģimenēs ir tieši „Džungļu cilvēks”- nēsā sev līdzi savu
briesmīgo pasauli, un rada to atkal un atkal no jauna. Saruna ar šo cilvēku
parasti pārvēršas strīdā. Uz svešu cilvēku raugās kā uz iespējamo ienaidnieku.
Viņš neprot atslābināties, nes sevī atriebības vēlmi. Pēc daudziem gadiem atstājot iemīļoto skolu... mīļo skolotāju ..
šo bērnu likteņu
mozaīka ir....
Noteikumi par izglītojamo uzņemšanu internātskolā,
speciālās izglītības iestādē un pirmsskolas izglītības iestādes
speciālajā grupā un atskaitīšanu no speciālās izglītības iestādes un
pirmsskolas izglītības iestādes speciālās grupas (prot. Nr.57 36.§)Izdoti
saskaņā ar Vispārējās izglītības likuma 4.panta 6.punktu, 26.panta otro daļu un
52.pantu[..]
7. Speciālās izglītības
iestādē un pirmsskolas izglītības iestādes speciālajā grupā var uzņemt
izglītojamos ar redzes, dzirdes, runas, garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem, psihiskās attīstības
aizturi un mācīšanās grūtībām, psihoneiroloģiskām un smagām somatiskām
saslimšanām, nodrošinot atbilstošu speciālās izglītības programmas apguves
iespēju.
8. Speciālās izglītības
iestādē un pirmsskolas izglītības iestādes speciālajā
grupā speciālās izglītības
programmas īstenošanai izglītojamos var uzņemt visa mācību gada laikā,
pamatojoties uz vecāku (aizbildņa) iesniegumu un valsts vai pašvaldības
pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinumu (1.pielikums).
9. Valsts vai pašvaldības pedagoģiski medicīniskā komisija sagatavo
atzinumu, ievērojot konkrētās speciālās izglītības programmas piemērotību
attiecīgajam izglītojamam (2.pielikums) [..]
Vispārējās izglītības iestādes speciālās
izglītības klasē īstenojamās speciālās izglītības programmas, tām atbilstošie
kodi, diagnozes un nodrošinājums Izglītības un zinātnes ministrs K.Šadurskis 2.pielikums, Ministru kabineta; 2003.gada
21.oktobra noteikumiem Nr.579
Izglītojamie ar
fiziskās attīstības traucējumiem
Izglītojamie
ar psihoneiroloģiskām saslimšanām utml.